Šo tekstu tālajos 1920-gados ir uzrakstījis dzejnieks Makss Ermans. Šī poēma saucas „Desiderata”, un, pateicoties savam dziļumam un viedumam, tā ir ieņēmusi savu vietu pasaules vēsturē, un tai pat ir veltīta sava sadaļa Vikipēdijas enciklopēdijā.
Savā dienasgrāmatā Makss Ermans rakstījis: „Es gribētu, ja vien man tas izdotos, atstāt pēc sevis dāvanu – nelielu eseju, kas būtu piepildīta ar cēlsirdību” Un apmēram tajā pašā laikā viņš ir radījis šo „Ceļavārdu”
Noteikti izlasiet šīs rindkopas. Tajās apslēpta dziļa jēga.
„Vienmēr mierīgi mērojiet savu ceļu cauri kņadai un sasteigtībai un atceraties par mieru, kas ir iespējams tikai klusumā. Nekad neatkāpjaties no saviem ideāliem, un dzīvojiet, cik vien tas ir iespējams, saglabājot labas attiecības ar katru cilvēku. Savu taisnību sakiet maigi, bet skaidri un uzklausiet citus, pat tos cilvēkus, kas nav apveltīti ar izcilu intelektu vai ir neizglītoti – arī viņiem ir savs stāsts, ko pastāstīt.
Izvairieties no skaļiem un agresīviem cilvēkiem, viņi bojā garastāvokli. Nesalīdziniet sevi ar citiem: jūs riskējat sajusties mazvērtīgs vai otrādi – kļūt godkārīgs. Vienmēr ir kāds, kas ir cildenāks, vai niecīgāks par jums pašu.
Priecājaties par saviem plāniem, tāpat kā jūs priecājaties par padarīto. Vienmēr interesējaties par savu arodu; lai arī cik pieticīgs tas būtu – tā ir vērtība, salīdzinot ar pārējām mantām, kas jums pieder. Esiet piesardzīgi savās lietās, jo pasaule ir pilna ar meliem. Taču nekad neesiet akli pret tikumību un labsirdību; citi cilvēki tiecas uz dižiem ideāliem un visapkārt dzīve ir pilna ar varoņdarbiem.
Esiet jūs pats. Nekad netēlojiet draudzību. Neesiet ciniski mīlas lietās – salīdzinot ar tukšumu un vilšanos, tā ir tikpat mūžīga kā zaļā zāle.
Ar labu sirdi pieņemiet to, ko sniedz jums nodzīvotie gadi, un ar pateicību atvadāties no jaunības. Nostipriniet savu garu iespējamo grūtību priekšā. Lai jūs nenomoka himēras. Daudzas bailes dzimst no noguruma un vientulības.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā